Ja pēc dabas esi labsirdīgs cilvēks, droši vien par šo jautājumu esi aizdomājies ne reizi vien. Lasi tālāk, ja vēlies uzzināt, kā dzīvot pasaulē, kurā ne vienmēr valda taisnīgums.
Reiz pie Gudrā pēc padoma ieradās sieviete, kurai pār vaigiem aumaļām bira asaras. Viņa nespēja rast atbildes uz saviem jautājumiem, tāpēc meklēja atbalstu pie Gudrā un izstāstīja viņam savu stāstu.
– Es vairs nesaprotu, kā man dzīvot.. – ar rūgtumu balsī viņa iesāka. –Visu dzīvi esmu pret cilvēkiem izturējusies tā, kā es būtu gribējusi, lai apkārtējie izturas pret mani. Es vienmēr centos būt patiesa, izpalīdzīga un atsaucīga, atvēru cilvēkiem savu sirdi. Mani nodomi bija patiesi un es to darīju no tīras sirds, pretī negaidot neko. Taču sāpīgākais ir tas, ka cilvēki man atbildēja ar ļaunumu un izsmieklu. Tas ir tā sāpinājis manu sirdi, ka man vairs nav spēka… Ko man darīt, lūdzu, pasakiet, kā man tālāk dzīvot?
-Izģērbies un ej pastaigā pa ciemu pilnīgi kaila,-Gudrais mierīgi atbildēja.
-Kā, lūdzu? Tik traki ar mani vēl nav, lai es pilnīgi kaila ietu ārā uz ielas! Jūs laikam esiet prātā sajucis… Pat, ja es to izdarītu, kādu attieksmi saņemtu no visiem, kas mani redzētu – droši vien manā virzienā tiktu raidīti neglaimojoši, iespējams, pat rupji vārdi un kāds noteikti pateiktu kaut ko apkaunojošu…
Gudrais pēkšņi piecēlās kājās, atvēra durvis un uzlika uz galda spoguli.
-Tev ir kauns doties ārā kailai, bet nez kāpēc tu nemaz nekaunies doties ārā ar kailu dvēseli, kas ir plaši atvērta tāpat kā šīs durvis. Tu savā dvēselē ielaid visus, kam nav slinkums. Tava dvēsele ir spogulis, tieši tāpēc visi, kas tajā ieskatās, katrs tajā ieraugu savu atspulgu. Ja viņu dvēseles ir netīras un pilnas ar dusmām, tieši tādu atspulgu viņi saredz, kad ielūkojas tavā tīrajā un atvērtajā dvēseles spogulī.
Lasi vēl: Vērtīgs padoms par diviem vilkiem, kuru izlasīsi 20 sekunžu laikā, bet atcerēsies uz visu mūžu
Viņiem nepietiek spēka, lai atzītu to, ka tu esi labāka par viņiem, ka tavi nodomi ir tīri. Jāteic, ka ko tādu atzīt spēj tikai viedi cilvēki…
-Bet, ko tad man darīt? Kā rīkoties, ja sanāk, ka es pati šo situāciju nemaz nevaru ietekmēt? – sieviete neizpratnē jautāja.
-Panāc pie manis, es tev kaut ko parādīšu… Paskaties uz manu dārzu. Lūk, es jau daudzus gadus rūpējos par šo neredzēto ziedu skaistumu, es rūpējos par tiem katru dienu. Ja man jāsaka godīgi, es ne reizi neesmu redzējis uzplaukstam nevienu ziedu. Viss, ko es redzu – ir burvīgu ziedu mākonis, kas apbur ar savu skaistumu, reibina ar savu aromātu un priecē mani katru dienu,
Mācies, bērns, no dabas! Palūko, kā dara ziedi, – tie atver savu sirdi citu cilvēku priekšā ļoti uzmanīgi, dara to tā, lai neviens nemana. Atver arī tu savu sirdi tikai labu cilvēku priekšā. Un ej prom no tiem, kuri rauj nost tavas ziedlapiņas un met tās zem kājām, staigā pa tām. Šie nepateicīgie vēl nav izauguši līdz tavam līmenim, tāpēc tu viņiem palīdzēt nevari. Tavā dvēseles spogulī viņi saredzēs tikai savu sakropļoto atspulgu…
Avots: lifedeeper.ru